Domājams, cik liela nozīme ir motokrosista dzīve viņu mātēm, apzinās katrs sportists. Šogad savu pirmo lielo titulu izcīnīja Emīls Bišofs, kļūstot par „ FOX Superkauss” balvas izcīņas uzvarētāju 65 ccm3 klasē. Kāds bija šis pirmais tituls, šoreiz skats no viņa mātes Signes Bišofas redzējuma.

Kāpēc Jūs savu dēlu nosaucāt par Emīlu?
Emīlam vārdu izvēlējās tētis Gvido un lielais brālis Kaspars, vienkārši šķirstot kalendāru, bez jebkādas domas par to filmu. Otrs variants bija Miks, bet tas tika pēc 10 gadiem Emīla mazajam brāļukam, kuram pašlaik ir četri mēneši.

Vai Emīlu var salīdzināt ar to puiku no visiem pazīstamā stāsta „Emīla nedarbi”?
Kad savārījis kādas ziepes, tad jau var. Filmā Emīls patiesībā bija gudrs, apķērīgs un zinātkārs bērns, savā bērnā redzu arī šīs īpašības. Vienu gan varu pateikt- viņš ir ļoti mērķtiecīgs. Visu iesākto cenšas pabeigt līdz galam. Kā filmas varonim - uz visiem jautājumiem vienmēr būs atbildes.

Kas Jūs savaldzināja, dot iespēju Emīlam ļaut nodarboties ar motokrosu?
Es jau patiesībā ģimenē biju tā, kas vismazāk vēlējās ļaut Emīlam nodarboties ar motokrosu. Emīlam bija 5 gadi, kad pirmo reizi uzkāpa uz krosa mocīša. Bet vakar skatījāmies uzņemto video, kur Gvido ar Kasparu brauca treniņus ar 125ccm3 mocīti Ulmalē, bet Emīls, kad bija tikai 3 gadi, ar savu mocīti. Tas bija kvadracikls- elektromobilis.

Kad pirmo reizi Emīls guva traumu, nebija domas neļaut vairāk braukt?
Emīlam pirmā un vienīgā nopietnākā trauma bija šogad janvārī, kur Laumas trasē pie Laura treniņā pie apdzīšanas uzbrauca akmenim. Krītot guva ļoti smagu elkoņa lūzumu. Emīlam taisīja operāciju, ārsti atzina, ka trauma bijusi ļoti smaga. Emīls atbraucot no Laumas trases nerādīja man rokas, saka man: „Mammu, tikai neuztraucies.” Protams, pēc tam es domāju aizliegt braukt motokrosā, bet viņš tūlīt pēc narkozes man jautāja:” Kad varēs atsākt treniņus?” Tad sapratu, ka jebkurš sporta veids ir traumatisks, cits vairāk, cits mazāk.

Kāda ir motokrosista Emīla Bišofa mammas ikdiena?
Šobrīd mana ikdiena ir pakārtota mazajam Emīla brālim Mikam, bet vispār es strādāju medicīnā. Esmu medmāsa pie ģimenes ārsta. Pavadu Emīlu uz skolu, tad darbs, pēc tam ar tēti palīdzam Emīlam izmācīties un aizvedam Emīlu uz džudo vai peldēšanas treniņiem(ja treniņš ar mocīti, tad tas tēta ziņā). Vakarā vēl aizskrienu uz aerobiku, nu jau septīto sezonu.

Jums vēl viens bērns, vai viņš arī nodarbosies ar motokrosu?
Miks – ar motokrosu, nē, es domāju, ka nenodarbosies. Man nepietiks spēka to skatīties. Tētis smejas, lai spēlē klavieres........

Vai Jūs braucat uz visām sacensībām kopā ar savu dēlu?
Šogad nesanāca braukt uz visām sacensībām mazā Mika dēļ, bet visus šos gadus esmu bijusi uz visām sacensībām. Pagājušogad ar 50ccm mocīti bijām uz 25 sacensībām, tai skaitā arī Lietuvā, Igaunijā un Čehijā.

Kādi ir Jūsu pienākumi motokrosa laikā?
Motokrosā es sekoju līdzi tīrām drēbēm un ēšanai. Tīra ķivere, brilles un zābaki ir manā kompetencē. Cenšos arī kādu mirkli noķert ar fotoaparātu. Stāvot boksos, pirms Emīls aizbrauc pie barjeras, mums ir tradīcija - uzsist pa plaukstu. Emīls vienmēr saka: „Dod pieci” - veiksmei”.

Vai viegli ir pavilkt to vezumu un atļaut dēlam nodarboties ar motokrosu?
Viegli nav, protams, tas atbalsojas tēta maciņā. Patiesībā Emīla tētis visus šos gadus savu dzīvi pakārtojis tā, lai Emīls varētu braukt krosā. Šogad, kad paliku mājās, sapratu, ka man tomēr pietrūkst tā vide, tas adrenalīns.

Jums, kā sievietei, kas likās visforšākais „Superkausa” sacensības?
„Superkauss” ir labākais, ko par šiem gadiem esmu redzējusi. Redzu, ka Lauris ar savu komandu visu to dara no sirds. Tie ir īsti motokrosa svētki. Veltīta tam liela uzmanība. Trase vienmēr labi sagatavota, mazajiem trase laicīgi norobežota. Latvijas čempionātā ir bijis, kad mazie braucēji jau ir trasē, bet vēl nav sagatavota mazā trase. Tie nezina kur braukt, arī traktors vēl atrodas trasē. „Superkausā” nekad tā nav bijis. Svarīga arī ir attieksme un veltītā uzmanība, jo rodas sajūta, ka „Superkauss” ir viena liela ģimene un balvas tik foršas un garšīgas. Kad mājās ir beidzies kečups, es saku:” Emīl, kad būs Superkauss”.

Cik liels ir Jūsu gandarījums, ka Jūsu dēls jau pirmajā sezonā izcīnīja „FOX Superkausa” čempiona titulu?
Esmu ļoti priecīga. Šis ir Emīla pirmais lielākais panākums. Bērnam ir ļoti svarīgi redzēt sava darba augļus, lai būtu spēks un interese tālāk cīnīties. Patiesībā Latvijā motokross ir augstā līmenī un lai izsistos un sevi parādītu vajadzīga liela nauda un sūrs darbs. Starp citu, mazajiem 50ccm3 klasē, arī konkurence ir ļoti nežēlīga. It sevišķi Igaunijā, kur mazie zēni ir sagatavoti ļoti augstā līmeni un tāpēc daudzus gadus uz goda pjedestāla Latvijā bija tikai mazie igauņi. Ļoti jauki, ka „Superkausa” sacensības notiek Kurzemē, kas ļauj apmeklēt visus posmus.

Kādas Jūs redzat sava dēla perspektīvas motokrosā?
Perspektīvas pašreiz ir atkarīgas tikai no finansēm. Būs finanses, būs treniņi. Emīlam motokrosa panākumi prasa lielu darbu, bet vecākiem – nervus. Jebkurā gadījumā, pamati motokrosā Emīlam ir ielikti un tie nekur nepazudīs un arī pirmais „Superkausa” čempiona tituls 65ccm3 klasē jau ir izcīnīts. Novēlu Emīlam veiksmi un tētim izturību!