Šis puisis no vējainās pilsētas Liepājas cer, ka šīs sezonas melnā josla beidzot būs beigusies un varēs sākt atkal pilnvērtīgi trenēties motokrosā. Pagaidām puisim atkal ir piespiedu dīkstāve, bet pilns optimisma atgūt nokavēto, lai nākamgad būtu uz strīpas vislabākajā formā. Jūsu uzmanībai intervija ar Jāni Riteru:

Kāpēc nolēmi četrpadsmit gadu vecumā sākt nodarboties ar motokrosu?
Kad biju jaunāks, ļoti patika braukt ar mopēdiem, kurus tētis visu laiku remontēja. Vēlāk brālis, kurš ir par mani vecāks, iegādājās krosa motociklu un izbraucot ar to pa trasi, man ļoti iepatikās. Vēlāk pamēģināju nobraukt vienas sacensības un pēc tām sapratu, ka motokross ir mana sirdslieta.

Vai pirms tam ar kādu citu sporta veidu nodarbojies?
Jā, pirms tam mēģināju futbola bumbu trāpīt vārtos, bet vēlāk tas nelikās tik aizraujoši.

Kādi bija Tavi panākumi futbolā?
Futbolu spēlēju 2 gadus un skolas līmeņa mačos bijām pirmie rajonā.

Kas Tevi motokrosā aizrauj visvairāk?
Tas ir piedzīvojums, ko nevar izbaudīt citos sporta veidos. Man patīk viss process, kas ir motokrosā. Sākot, kā Tu savu mocīti sagatavo treniņiem vai sacensībām, gan smuku formu uzvelc mugurā, bet visvairāk aizrauj, tās asās izjūtas, ko jūtu braucot ar moci, jo cita sporta veidā tās tiešām nav tādas. Piemēram, uz tramplīna sagriezt moci meitenēm pa prieku, ka actiņas tām mirdz vai lielā ātrumā izbraukt līkumu.

Ko tagad Tavi klases biedri saka, ka Tu brauc motokrosā?
Klases biedriem tas liekas interesanti, bieži iztaujā mani kā man sokas un kādi rezultāti, bet tā kā šogad vairāk staigāju sasaitēts, tad pirmais jautājums no viņu puses ir - vai tad nepietiek?

Un kā pašam liekas?
Pašam visu laiku gribas braukt, katra trauma pastiprina braukt gribēšanu un pēc katras traumas braucu ar vien aktīvāk, lai atgūtu iekavēto.

Vai Tev traumas rodas neveiksmes dēļ vai tam par iemeslu ir nepietiekama fiziskā sagatavotība?
Varu apgalvot, ka traumas šogad ir radušās neveiksmju dēļ, kā iesākās pirmajā „FOX Superkausa” posmā. Neveiksmju sērija mani vajā visu gadu, jo traumu iegūstu bieži treniņa sākuma vai vidū.

Ka pašsajūta tagad?
Tīri normāli, esmu mazliet sabijies, jo drīz jābrauc pie ķirurga un tad redzēs pēc cik ilga laika atļaus braukt atkal ar moci.

Tavuprāt, meiteņu acīs ir lielāks pagodinājums, ka džeks brauc ar moci nekā spēlē futbolu?
Jā, meitenēm patīk labāk mocīši. Viņas uzreiz grib vizināties un braukt līdzi uz sacensībām.

Kas ir Tavs elks motokrosā?
Mans elks no latviešu braucējiem ir Dāvis Līvs, bet no ārzemju braucējiem patīk James Stewart.

Kāpēc tieši Dāvis Līvs?
Es ar Dāvi bieži atpūšamies kopā un arī uzbraucam treniņus. Man viņš liekas dzīvespriecīgs cilvēks, kurš prot izbaudīt braukšanu ar moci un ir ļoti ātrs trasē.

Tēvs saprotams, ka saprot Tavu nodarbošanos, jo tam patīk skrūvēt motociklus, bet ko mamma saka, ka Tu atkal satraumējies?
Mammas ierastā frāze vienmēr ir: „Jūs mani iedzīsiet kapā stāvus.” Tagad jau mamma apradusi un sapratusi, ka motokrosā bez traumām neiztikt.

Vai gadījumā nav teikusi - viss man pietiek, vairāk nekad nebrauksiet?
Ir draudējusi, ka moci iemetīs dīķī, bet pēc dažām dienām tas pāriet.

Kādi ir Tavi lielākie panākumi motokrosā?
Labākie sasniegumi pagaidām ir bijuši 2008. gadā, pateicoties sava brāļa Kaspara Ritera un abu treneru Kaspara Krauļa un Ata Pāruma atbalstam. Tajā sezonā izcīnīju iesācēju klasē kopvērtējumā 1. vietu. Dažās Kurzemes sacensības esmu bijis pirmajā trijniekā, bet šogad Lietuvas hobiju klasē ieņēmu 3. vietu.

Tu brauc AP motoklubā, kāpēc izvēlējies šo klubu?
Tam visam ir divi iemesli. Pirmkārt, šajā klubā brauc man brālis un otrkārt - šis klubs ir daudz savādāks kā citi klubi, domāju, ka to zina jebkurš.

Pārums - tas ir sevišķs gadījums Latvijas motokrosā?
Pārums ir interesanta persona motokrosa vēsturē. Tādu otru neatradīsim Latvijā tiešām. Aura, ko viņš prot radīt ir neaprakstāma. Mēs visi mācāmies motokrosa knifus un nianses ar smaidu. Viņa stāsti par jaunības motokrosa gaitām un blēņām ir noteikti labu komiksa grāmatas vērti. Mūsu treniņnometnes paiet ļoti jautrā gaisotnē, bet viņš mēdz būt arī ļoti stingrs un dzenāt mūs pa trasi līdz vēlai vakara stundai. Atim ir ļoti laba pieredze motokrosā un viņš zina visus knifus, kas saitīti ar mocīti un ko un kā vajag vai nevajag darīt motokrosā.

Vai dotos ar viņu kopā izlūkos?
Protams, ar viņu būtu jautri un tas būtu liels piedzīvojums, pretinieks noteikti pats padotos.

Tavi nākošā gada mērķi?
Negribas saspļaut kāpostos un jau pirms sezonas skaitīt punktus un vietas, bet ja pa ziemu viss izdosies un treniņprogramma, ko esmu izstrādājis ar treneri tiks realizēta, tad ceru, ka manu vārdu varēs „Superkausa” padzirdēt bieži. Un ja būs labs ātrums, kā arī daudz spēka, tad ir doma startēt tuvākajos Eiropas juniora čempionāta posmos.

Kas ir Tavs treneris šobrīd?
Šobrīd aktīvi trenējos pie Normunda Jansona.

„Superkauss” - Tavas domas par šīm sacensībām?
Ideālākas sacensības Latvijā. Šeit ir viss ko vēlies, ātrums, labas trases, labi konkurenti, šovs un nopietna attieksme no organizatoriem.

Tavs brālis teica, ka Superkausā vajag plikākas šova meitenes, Tavuprāt, kas būtu jāuzlabo?
Brālis gan ir kārumnieks! Manuprāt, vajadzētu mazliet aktīvākus līnija tiesnešus un tad jau būs super.

Vai neesi nekad bremzes ar gāzi sajaucis?
Nav gadījies vēl, bet visādi var sanākt, bieži neesmu paspējis atlaist laikā pakaļējās bremzes un tad mocis noslāpst.

Kurš ātrāk brauc, Tu vai brālis?
Laikam jau es, jaunie ir dullāki.

Viņam nekas cits neatliek, kā skatīties Tev aizmugurējā ritenī?
Šobrīd tā sanāk. Vismaz labi iemācās savu uzvārdu, visu laiku lasot uz mana krekla.

Pastāsti trīs iemeslus, kāpēc Tu ieteiktu meitenēm apmeklēt „Superkausa” sacensības?
Zēni, ātrums, motocikli – neaizmirstams šovs!!!!!!!!!!!!!!