Latvijas motokrosa līdzjutēji varbūt šo vīru nepazīst personīgi, bet noteikti pazīst šī cilvēka balsi, jo mēs jau 23. motokrosa sezonu viņu dzirdam komentējot visas motokrosa sacensības Latvijā. Ēriks Fogels, ir viens no erudītākajiem vīriem Latvijas motokrosā un par to ir gatavs stāstīt visu savu atlikušo mūžu. Man bija liels prieks un gods parunāties ar šo vīru un uzzināt viņu viedokli par Latvijas motokrosu. Publicējam interviju ar motokrosa "zelta balsi" komentētāju Ēriku Fogeli. Intervija tiks publicēta vairākās daļās, jo šim vīram bija, ko mums pastāstīt.

Ēriks Fogels un motokross, kā kļuvi par šī sporta veida sacensību komentētāju?
Tajā apritē biju nonācis jau no mazotnes, tas bija kaut kur 60to gadu sākums, kad Ventspilī tika nodibināts klubs ATD CAMK un mans tēvs bija priekšnieks tanī klubā un tā paspārnē vēlāk radās klubs, ko sauca par „Ventspils Jūras tirdzniecības ostu”. Tas bija diezgan tāds nopietns projekts, jo nauda Tirdzniecības ostai bija. Tā es nonācu tajā apritē un pats arī mēģināju braukt motokrosā, jo atrodoties tajā vidē dzinulis pamēģināt braukt ar krosa moci bija milzīgs. Tā es pāris gadus pamēģināju braukt motokrosā, un tomēr sapratu, ka talants man nav ielikts šūpulī, lai varētu uzrādīt cienīgus rezultātus. Piemēram, es tā atceros, ka mēģināju braukt ar „Ižu” motociklu, man bija 22. vieta un 16. vieta krosa sacensībās, vietējā mēroga Kurzemes sacensībās pat esmu ticis pie kāda diploma, kā arī pēc armijas mēģināju braukt arī ar čezetas motociklu, bet nu nekādi ievērojami panākumi nesanāca un par to nav pat īsti jēgas runāt. Kross man tomēr ļoti patika, tas troksnis, azarts, atmosfēra un dinamika, kas valda šajās sacensībās, bez tās īsti nevarēju dzīvot un nekur tālu no tā arī neaizgāju, kaut gan pats krosā vairāk nebraucu. Tāpat regulāri braucu uz Ventspils Tirdzniecības ostas klubu, kur man bija draugi Ozoliņa Māris un Grīnberga Valdis, un mēs kopā regulāri braucām uz sacensībām. Tad bija vēl viens interesants periods manā dzīvē. Tajā laikā cilvēkiem ļoti patika vimpelīši. Redzot, cik tie ir populāri, mēs ar draugu nolēmām, ka pašiem jāsāk ražot vimpelīši un uzlīmes un veiksmīgi trāpījām tajā straumē. Mēs iegājām baigā azartā un pāris gadus cītīgi braucām uz krosiem un tirgojām šo preci, kā arī skatījāmies motokrosu. Vimpelīšu un uzlīmju kolekcija mums bija izveidojusies visai paprāva. Tad 1986. gadā, kad sākās kooperatīvu laiki bijušajā PSRS sistēmā, pie manis atnāca Grīnbergu Valdis un Cipulis Indulis, arī iepriekšējo gadu labs krosa braucējs un viņi man saka: „Zini Ērik, mums jādibina ir visiem četriem kooperatīvs un jāsāk organizēt motokrosa sacensības, jo ir milzīga cilvēku piekrišana un interese.” Tā mēs toreiz nodibinājām kooperatīvu „Rodeo”. Nezin, kā Arvis Sanders pēc tam nodibināja savu klubu ar tādu nosaukumu, jo patentu viņš vēl joprojām nav nopircis no manis. Ēriks Fogelis: „Dzirdi Arvi!!!” (Smaids pa visu seju). Mēs šo kooperatīvu izveidojam četratā – Ēriks Fogels, Grinbergu Valdis, Indulis Cipulis un Vents Smiltnieks, kuram tagad dēls Kristaps Smiltnieks diezgan sekmīgi brauc kvadru iesācēju klasē. Un tā mēs četratā vienojamies ar Popes kolhoza priekšsēdētāju, ka jau izveidotājā Popes auto trases apļa iekšpusē izveidosim stadiona krosa trasi. Mēs ar lielu entuziasmu ķērāmies pie darba, jo traktoru varēja ļoti lēti dabūt, kā arī „kamazi”, kas veda zemi netrūka un trase tapa ļoti ātri. Un ja nemaldos, tad 1987. gadā jau mēs pirmo reizi sarīkojām sacensības. Cilvēku atsaucība uz šīm sacensībām bija milzīga. Uz šīm sacensībām saaicinājām braucējus no Saldus motokluba „Kalnsētas”, tajā laikā šajā klubā brauca tādi meistari kā Gaušis, Bobkovs, Zigmunds Rudovics. Plus mēs vēl dabūjām šurp arī igauņu sportistus, tajā laikā ar ļoti spēcīgo Juri Rull priekšgalā, tagad diemžēl jau nelaiķis un sarīkojām cilvēkiem īstu stadiona krosiņu. Barjeru mums uztaisīja Grīnbergu Valdis, viņam tiešām bija zelta rokas, organizatoriskos jautājumus un papīriem mums vairāk krāmējās Cipulis Indulis, es atkal, tā kā man tāds mākslinieka ķēriens, trasē sazīmēju visādas reklāmas. Savukārt, Vents Smiltnieks mums palīdzēji visiem, ko vajadzēja. Sacensību rītā visi mēs attapās, kurš tad runās. Tad Grībergu Valdis teica: „Ka viņš ir galvenais tiesnesis, un nevar”, Cipulis Indulis bija mums aizņemts ar sportistiem, bet Vents Smiltnieks teica: „Ka viņš esot atbildīgs par kārtību trasē, bezmaz kā trases direktors” un galvenais, ka viņi visi trīs skatījās uz mani. Es viņiem jautāju: „Kāpēc man jākomentē”? Uz ko viņi man atbildēja:” Kurš tad cits, ja ne Tu”. Tā man nācās pirmo reizi savā mūžā komentēt motokrosa sacensības.

Kā bija pirmo reizi savā mūžā komentēt motokrosa sacensības?
Cik es atceros, sākumā jau biju dikti satraucies, jo nekas jau tāds nekad nebija darīts ar mikrofonu rokās un nācās uzreiz runāt 4 -5 tūkstoši auditorijai. Vienu gan es atceros, runāt es dabūju visu dienu, ne kā tas ir tagad. Pēc tam man bija otrs kross Popē, ko es komentēju, un tad jau pie manis pienāca klāt organizators no Tukuma un teica man: „Klausies, Tu tik smuki kulsti to mēli, vai nevari atbraukt arī pie mums uz Tukumu? ” Es piekritu, jo man bija iepaticies un aizbraucu komentēt arī tur. Nu tā lēnām tam maisam gals bija vaļā. Pirmais kross, ko es komentēju bija 1987. gadā, un jau nākamajā gadā būs 23. sezona, ko es nonstopā griežu vaļā komentējot visāda mēroga sacensības.

Vai nav pa grūtu visu sezonu katru sestdienu un svētdienu komentēt motokrosa sacensības?
Reāli ir jau pagrūti un viegli tas nav. Vasara neeksistē un ģimene ar to jau it kā ir samierinājusies un apradusi, bet tik un tā jau pukst nedaudz, bet bez tā krosa arī vairs nevar, jo tas ir par tādu hobiju palicis un dzīves veidu. Es ar lielu nepacietību un kā driģenes saēdies vienmēr gaidu to aprīļa mēnesi, kad atkal varēšu doties uz krosa sacensības. Kaut kā ir arī jocīgi , ka Latvijā dzīvo 2 500 000 miljoni cilvēku, bet tādu reālu džeku, kas varētu mani aizvietot kādu reizi, īsti neredzu. Tā arī man aizgāja tā komentēšana. Tad jau es sāku „Gaujas Kauss” komentēt, tad nāca pirmais pasaules čempionāts blakusvāģiem, kā arī pēdējo esmu komentējis. Šogad arī MX1/MX2 Pasaules čempionātu, pēc kā biju tiecies visu savu mūžu. Esmu komentējis arī „Nelss Kauss, bija mums tādas populāras sacensības, nemaz nerunājot par Latvijas un Baltijas čempionātiem. Vienā vārdā sakot, esmu komentējis visāda mēroga sacensības, sākot no vietējām krūmu gonkām līdz visām mūsu prestižākajām sacensībām, kas norisinājušās Latvijā.

Tev kā cilvēkam ar tik lielu pieredzi motokrosā, kā Tev liekas, tā motokrosa attīstība Latvijā ir gājusi uz augšu vai uz leju?
Labs jautājums. Šobrīd es esmu biškiņ nobažījies par Latvijas tālāku nākotni un tās attīstību. It kā, jau mums šogad viss izskatās skaisti, atskaite lieliska. Izskatāmies mēs, kā īsta motokrosa lielvalsts. Ir mums savs pasaules čempions blakusvāģos, brāļi Daideri izcīnīja trešo vietu PČ un komandu vērtējumā EČ šogad palikām 3. vietā. Mums ir 6 – 7 labi juniori, kas Eiropas junioru čempionātā visiem var braukt pa priekšu. Puikas ir labi un tas ir apsveicami, kaut gan četri no viņiem Dāvis Līvs, Matīss Karro Augusts Justs un Dāvis Ivanovs, no šī –vecuma ir ārā, bet mums paliek vēl Robert Justs, Toms Macuks un Niks Afelbaums, kas ir apsveicami. Bet mums vajag paskatīties , kas mums tagad notiek pie starta barjeras 65 cm3 un 85 cm3 klasē. Tur tā aina nepavisam nav iepriecinoša, jo pie starta barjeras stājas 6-7 sportisti un šajās klasēs Pauls Jonass vai Kārlis Sabulis, tie ir tie divi, kas mums ir šobrīd spicē, braucienā visiem brauc priekšā 1,5 minūti pēc 15 minūšu brauciena. Redzot to, tad man liekas, ka īsti ar to motokrosa attīstību viss nav kārtībā un šī lieta manā pierē rada nopietnu rūpju rievu, par tālāko motokrosa nākotni šeit mums Latvijā. Ja mēs skatāmies, kas mums brauks Nāciju motokrosā pēc 5-8 gadiem, tad man liekas, ka mums ir nopietni jāaizdomājas pie šī jautājuma. Tas ir skaisti, ka mums ir daudz iesācēju un hobiju klases braucēju, ka vīriem kaut kādas naudas atrodas, lai varētu nodarboties ar šo brīnišķīgo sporta veidu, tas ir jauki, bet tā ir krosa masveidība. Ja mēs runājam par motokrosa nākotni kā Latvijai, tad jautājums mums ir atklāts, kas mums brauks pēc astoņiem gadiem Nāciju motokrosā, un pārstāvēs mūsu valsti. Viens Pauls, viens Kārlis Sabulis, tie gandrīz ir vienīgie, kuri ir tādā Eiropas līmenī pašlaik. Tas man liek nopietni aizdomāties. Runājot par sacensību organizatoriem, tur arī ir lietas par ko vajag aizdomāties. Kādā virzienā mēs ejam savā attīstībā. Ja kādreiz krosa sacensībās skatītāju bija tik daudz, ka ābolu sēkliņai nebija kur nokrist, nerunājot nemaz par ābolu, tad tagad, tādās vietās, kā Gulbene, Aizpute, Saldus – tur vēl ir daudz skatītāju, jo ir saglabājušās fantastiskas tradīcijas, bet citur līdzjutēji vairāk neapmeklē krosa sacensības, kā tas bija agrāk. Man arī ir grūti, ja uz starta iziet 5 blaķenes un man ir jāpasniedz līdzjutējiem, ka tur kaut kas notiek. Un ja viņi atceras, ka „Gaujas Kausā” kādreiz bija 40 blaķenes pie starta barjeras un vesels bars cīnījās un ņēmās trasē, tad skatītājam tas vairs neliekas interesanti. Tas nozīmē, kaut kas īsti pareizi nava un kaut kas ir jāmaina šajā sistēmā un jārada, lai starta barjera būtu vismaz ar kuplu dalībnieku skaitu. Kā pēc tam tiks apbalvoti tie sportisti, vai katram pēc tam tos kausiņus dos, to beigās. Labi, ja nu mūsdienās katram sportistam vajadzīgi tie kausiņi, un organizators to var atļauties, kāpēc nē? Varam dalīt tās klases kaut vai pa pieciem vai desmit gadiem, bet tā starta barjera ir vajadzīga skatītājiem, jo tā ir izrāde. Viņš ir veltījis savu dienu, naudu un ir atnācis uz izrādi. Ja mēs ar Tevi aizejam uz teātri, tad arī gribam labu izrādi redzēt. Kaut kāds fufelis mūs neapmierina. Tāpat ir arī krosā, jo viņš ir atnācis un grib redzēt, lai vismaz kādi 25-30 aiziet no starta un ir kaut kāda cīņa trasē. Un ja mums trasē nav tās masas un tur ir tikai 10 braucēji, tad sacensību norise paliek pliekanāka, un visu dienu līdzjutējam nostāvot trases malā, vairs nav to emociju. Un kad viņš pārnāk mājā, viņš arī savam kaimiņam pastāsta, ka tur nekas jau tāds īpašs nebija, pazīstams Uldis un Pēteris brauca, bet aizraujoša, azartiska un dinamiska tur nekā tāda nebija. Tāpēc jau arī organizatoriem organizējot sacensības ir ļoti jādomā par tām klasēm, ko viņi piedāvās tam skatītājam. Ja organizatoram ir jautājums par to, ka viņam vajag tikai ķeksīti ievilkt, ka krosu saorganizējis un viņu daudz neinteresē skatītāju apmeklējums, tad lūdzu, varam ļoti izplūst ar visādām klasēm. Bet ja organizators vēlās skatītāju piesaistīt, līdz ar to arī nopelnīt, tad viņam ir ļoti jāpiedomā, kādas klases būs, kādi uzvārdi brauks un kāds svars ir tām sacensībām. Šajā jomā Kaspars Cveiģelis ar „Superkausu” ir ļoti pareizi paņēmis, jo ir iesācējiem kur izbraukties (MX 13+, MX 30+ ) klases, un arī ir Pro klases, kur vīri var jau kaut ko parādīt. Nākamajā sezonā būs 85ccm klase, tas nozīmē, ka ir arī jaunatnei būs kur braukt un arī padomāts par krosa attīstību, nu viss ir ļoti pareizi padomāts. Jā, viņš ir attiecies no blakusvāģiem, jo tie diemžēl vairs nav tik populāri, bet ir kvadri, kas tagad pārspēj blakusvāģus uz pusi, tā kā „Superkauss” ir pārdomāts projekts un jau pirmajā sezonā sevi pierādīja, ka ir dzīvotspējīgs. Un ja jau tagad, vidzemnieki un latgalieši interesējas un ir gatavi nākamajā sezonā piedalīties šajās sacensībās un braukt šos garos gaisa gabalus, lai piedalītos šajos krosos, tas nozīmē, ka ir rozīnīte šim krosa seriālam un tas ir apsveicami. Pārējiem organizatoriem es negribu teikt lai viņi pamācās, bet lai padomā, ko viņi vēlas ar savām sacensībām sasniegt. Tas ir vēl viens jautājums, kas man pēdējā laikā liek tā nopietni aizdomāties, jo varbūt ne vienmēr lielu lomu nospēlē tā ieeja biļetes cena, un tā ir dažkārt lētāka, kā nacionālais ēdiens šašliks, bet tas ko līdzjutējs redz trasē, tas tiešām svarīgi.

Turpinājums sekos ...